Visvecākā no Zvārtavas muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām ir vējdzirnavas – celtas 1803. gadā. Gadaskaitlis iekalts akmenī tuvu pamatiem. Vējdzirnavu korpuss mūrēts no laukakmeņiem un tas pilnībā saglabājis toreizējo izskatu.

Vējdzirnavām bijuši koka spārni un zobrats, kas pārvadījuši griezes kustību uz diviem lieliem granīta dzirnakmeņiem. Vējdzirnavas būvējuši latviešu zemnieki, bet tās bijušas Zvārtavas muižas īpašums. Graudus malt bijis atļauts arī zemniekiem, bet pārsvarā muižas vajadzībām. Latvijas Republikas laikā dzirnavas nonāca Piensaimnieku sabiedrības īpašumā. 1929. gadā tuvumā dzīvojošais zemnieks Gustavs Pogulis nopircis Vējdzirnavas no Piensaimnieku sabiedrības. Vējdzirnavas apmēram divdesmit gadu nebija darba kārtībā un netika izmantotas.

1943. gadā, kad vācu okupanti ierobežoja zemniekiem graudu malšanu Vidagas dzirnavās, izeju meklēdami, zemnieki vienojās ar Gustavu Poguli par viņam piederošo dzirnavu atjaunošanu. Dzirnavas bez jebkādiem projektiem atjaunoja zemnieks Jānis Lārmanis. Viņš izremontēja lielo centra asi, izbūvēja pilnīgi jaunus spārnus un tos pārklāja ar zemnieku saziedoto maisu audumu un tāpat salaboja koka zobratus un citas koka daļas. Galvenais melderis bija Jānis Lārmanis un zemniekiem mala graudus 1943.un 1944. gadā. Padomju laikā kolhoza “Straume” būvbrigādes vīri daļēji demontēja vējdzirnavas – izņēma maļamo gaņģi ar dzirnakmeņiem, pievienoja lokomobili un mala labību no 1951.–1954. gadam. Arī dzirnavu spārni tika nojaukti, bet iekšpusē labi redzama iekšējā koka velve un zobratu sistēma.

Vējdzirnavas ir diezgan labi saglabājušās, 1981. gadā tika uzlikts jumts. 2002. gadā ar LMS gādību tika ieliktas jaunas grīdas un veikta mūra korpusa, ieejas un logailu restaurācija.